Par patriotismu, ētiku un lieliem sapņiem.

Visdažādākā līmeņa forumos ir pausta doma, ka nākotnes Eiropa, tātad arī Latvija, balstās un četriem pīlāriem – demokrātiju, cilvēktiesībām, likumiem un kultūru. Kultūra, kas veido arī cilvēku ētiskos pamatus, ir tā, kas piešķir dzīvei jēgu. Viens no lielākajiem demokrātiem Latvijas režisoru plejādē Oļģerts Kroders allaž uzsvēris, ka, neatbalstot un neattīstot kultūras vērtības, velti sagaidīt, ka arī ražošanā, ierēdniecībā, veselības aprūpē utt. strādājošajiem šie ētikas pamati būs pietiekami stipri.

Taču ir ļoti grūti dzīvot bez ideāliem. Kā apgalvo psihologi, ikviens indivīds bez ideāliem un ticības ir viegli ievainojams, līdz ar to pakļauts straujākai bojāejai. Mūsu tautas skarbā vēsture parādījusi, ka izsūtījumos Sibīrijā ilgāk izturēja vai izdzīvoja garīgi stiprie cilvēki, tie, kuri bija izauguši ar augstiem ētikas un patriotisma principiem, starp kuriem vairākums nebūt nebija fiziski spēcīgi cilvēki. Starp viņiem vispirms jānosauc Latvijas pirmās brīvvalsts virsnieki, latviešu strēlnieki. Viņu dzimtenes mīlestību un nedziestošo patriotismu satriecošajā dokumentālajā filmā "Strēlnieku zvaigznājs" iemūžinājis režisors un operators Juris Podnieks. Satriecošajā arī tāpēc, ka, atgriezušies dzimtenē, šie stiprie cilvēki, tāpat arī daudzas viņu līdzgaitnieces sievietes pa lielākai daļai dzīvoja ļoti trūcīgos apstākļos, bet viņu sirdīs joprojām kvēloja patriotisms.

Kinorežisors Jānis Streičs kādā forumā atsauca atmiņā gadījumu, ko viņam savulaik stāstījis Dailes teātra milzis Eduards Smiļģis. Proti, 1905.gada revolūcijas laikā notikusi izrāde Raiņa lugai "Uguns un nakts", un, kad Spīdola teikusi vārdus: "Vēl cīņa nav galā un nebeigsies, tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies…", no balkona uz skatuves esot nolēcis kāds students un saucis: "Mēs iesim tev līdzi!" Vai šāds kvēlojošs patriotisms jebkādā veidā varētu iedegties mūsdienu jaunatnē? Izslēgt to nevar, jo nesenā pagātne – trešās Atmodas un Tautas frontes laiks – parādīja, ka attiecīgos apstākļos cilvēki ir gatavi uz radikāliem soļiem, nedomājot pat par dzīvību.

Patriotismu nestimulē un neaudzē arī tas, ka mēs slikti zinām savas zemes, savas valsts vēsturi. Šā laika Latvijai akūti vajadzīgi gan ideāli, gan lieli kultūras sapņi, spēcīgs turpinājums un pašu latviešu ticība saviem spēkiem.

Foto: Uldis Briedis

Viņš ir patriots.

1963. gadā par Latvijas karoga glabāšanu vien lika cietumā, bet Bruno Javoišs to uzvilka radiotornī pie Rīgas miliču galvenās mītnes. „Lai daudzi redz, citādi cilvēkiem bija pesimisms,” saka Bruno.

Tas bija laiks, kad pārmaiņām ticēja retais — 1963. gads, kad tumšā naktī Bruno Javoišs Rīgas centrā uzvilka sarkanbaltsarkano Latvijas karogu. Un par to saņēma septiņus gadus.

Naktī uz 5. decembri (PSRS Konstitūcijas diena) Bruno no sava dzīvokļa Barona ielā atnāca uz radiotorni — pusčetros, kad ļaudīm dziļākais miegs. Pārkāpa sētai, kāpa augšā, rokas sala, tornis pašā augšā, ap 100 metru no zemes, līgojās. Patriots uzrāpās uz šķērsstieņa, piesaitējās ar siksnu, piestiprināja un palaida plandīties karogu. Bijis liels, piecus metrus garš, trīs metrus plats.
Lejā puisi jau gaidīja. Vēlāk čekā izmeklētājs Kaķītis smīkņājis — vai tad nezinājis, ka tornim ir signalizācija. Bruno vaktēja desmit vai pat 15 vīri. Galīgi sadauzītu, asinīm tekot pa degunu, muti, pat ausīm, viņu aizvilka uz milicijas pārvaldi.
Bruno tiesāja par pretpadomju propagandu un auksto ieroci — Bruno bija „bruņojies” ar nazi. Līdzņemto granātu viņš tomēr karogam nepiestiprināja, kā iesākumā bija domājis apgrūtināt čekas darbu.
Pavadījis Mordovijas lēģeros visus piespriestos septiņus gadus, iepazinis izcilus vīrus, Latvijas brīvības cīnītājus Gunāru Astru, Juri Ziemeli un citus, Javoišs atgriezās mājās.

Tagad jau Latvijas karogs sen ir pierasts. Bruno pat nav neganti sašutis par Tautas partijas jauniešiem, kas reiz pēc piketa pie Saeimas karodziņus izmeta miskastē. „Sāpīgi bija to skatīties, par to lasīt, bet no otras puses — jāmāk saprast, viņiem tas vairs nav nekas sevišķs, viņi jau ir dzimuši atjaunotajā Latvijā. Nevar pārmest, bet viņus var mācīt — klausies, meitenīt, puisīt, ko tu dari.” Javoiša kunga veikums novērtēts ar Triju zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi.

Tiesa, stāstā par šo patriotu ir arī traģikomiska nots — šogad īsi pirms 16. marta viņu neielaida Latvijā pašu valsts robežsargi. Kā nevēlamu personu, iekļautu melnajā sarakstā... Tikai tāpēc, ka Javoišs nav slēpis savu nacionālo stāju, tas nekas, ka nav ne krimināli, ne administratīvi soda, ja vien pie grēkiem nepieskaita pretpadomju propagandu. Iebraukšanu liedza arī diviem ceļabiedriem igauņiem. „Bijām vienā listē ar Latvijas niknākajiem nīdējiem. Tas mazliet sāp,” pēc tam noteica Bruno.

Interviju ar Bruno Javoišu iesējams izlasīt žurnālā "Kas Jauns".
Foto: Māris Puķītis

Piedalies aptaujā

1.decembrī noritēja masveidīga protesta akcija, kas parādija, ka neesam vienaldzīgi un esam gatavi cīnieties par savu nākotni kopīgiem spēkiem.Izsaki savu viedokli par akciju e-formas aptaujā - http://www.e-formas.lv/f/A0St7wIouCvgEprO

Tiek izrādīta cieņa I pasaules kara laviešu strēlniekiem.

2009.gada rudenī I pasaules kara laika - Ziemassvētku kauju norises vietās atrasti trīs nezināmi latviešu strēlnieki, kuri cīnījās par Latviju. 25.novembrī notika kritušo karavīru pīšļu pārapbedīšana uz brāļu kapiem netālu no Mangaļu mājām. Pēc vairāk kā 90.gadiem kritušo karavīru kauli beidzot nonāca brāļu kapā, saņemot pienācīgu militāru godu.

Foto: Andris Tomašūns