1963. gadā par Latvijas karoga glabāšanu vien lika cietumā, bet Bruno Javoišs to uzvilka radiotornī pie Rīgas miliču galvenās mītnes. „Lai daudzi redz, citādi cilvēkiem bija pesimisms,” saka Bruno.
Tas bija laiks, kad pārmaiņām ticēja retais — 1963. gads, kad tumšā naktī Bruno Javoišs Rīgas centrā uzvilka sarkanbaltsarkano Latvijas karogu. Un par to saņēma septiņus gadus.
Naktī uz 5. decembri (PSRS Konstitūcijas diena) Bruno no sava dzīvokļa Barona ielā atnāca uz radiotorni — pusčetros, kad ļaudīm dziļākais miegs. Pārkāpa sētai, kāpa augšā, rokas sala, tornis pašā augšā, ap 100 metru no zemes, līgojās. Patriots uzrāpās uz šķērsstieņa, piesaitējās ar siksnu, piestiprināja un palaida plandīties karogu. Bijis liels, piecus metrus garš, trīs metrus plats.
Lejā puisi jau gaidīja. Vēlāk čekā izmeklētājs Kaķītis smīkņājis — vai tad nezinājis, ka tornim ir signalizācija. Bruno vaktēja desmit vai pat 15 vīri. Galīgi sadauzītu, asinīm tekot pa degunu, muti, pat ausīm, viņu aizvilka uz milicijas pārvaldi.
Bruno tiesāja par pretpadomju propagandu un auksto ieroci — Bruno bija „bruņojies” ar nazi. Līdzņemto granātu viņš tomēr karogam nepiestiprināja, kā iesākumā bija domājis apgrūtināt čekas darbu.
Pavadījis Mordovijas lēģeros visus piespriestos septiņus gadus, iepazinis izcilus vīrus, Latvijas brīvības cīnītājus Gunāru Astru, Juri Ziemeli un citus, Javoišs atgriezās mājās.
Tagad jau Latvijas karogs sen ir pierasts. Bruno pat nav neganti sašutis par Tautas partijas jauniešiem, kas reiz pēc piketa pie Saeimas karodziņus izmeta miskastē. „Sāpīgi bija to skatīties, par to lasīt, bet no otras puses — jāmāk saprast, viņiem tas vairs nav nekas sevišķs, viņi jau ir dzimuši atjaunotajā Latvijā. Nevar pārmest, bet viņus var mācīt — klausies, meitenīt, puisīt, ko tu dari.” Javoiša kunga veikums novērtēts ar Triju zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi.
Tiesa, stāstā par šo patriotu ir arī traģikomiska nots — šogad īsi pirms 16. marta viņu neielaida Latvijā pašu valsts robežsargi. Kā nevēlamu personu, iekļautu melnajā sarakstā... Tikai tāpēc, ka Javoišs nav slēpis savu nacionālo stāju, tas nekas, ka nav ne krimināli, ne administratīvi soda, ja vien pie grēkiem nepieskaita pretpadomju propagandu. Iebraukšanu liedza arī diviem ceļabiedriem igauņiem. „Bijām vienā listē ar Latvijas niknākajiem nīdējiem. Tas mazliet sāp,” pēc tam noteica Bruno.
Naktī uz 5. decembri (PSRS Konstitūcijas diena) Bruno no sava dzīvokļa Barona ielā atnāca uz radiotorni — pusčetros, kad ļaudīm dziļākais miegs. Pārkāpa sētai, kāpa augšā, rokas sala, tornis pašā augšā, ap 100 metru no zemes, līgojās. Patriots uzrāpās uz šķērsstieņa, piesaitējās ar siksnu, piestiprināja un palaida plandīties karogu. Bijis liels, piecus metrus garš, trīs metrus plats.
Lejā puisi jau gaidīja. Vēlāk čekā izmeklētājs Kaķītis smīkņājis — vai tad nezinājis, ka tornim ir signalizācija. Bruno vaktēja desmit vai pat 15 vīri. Galīgi sadauzītu, asinīm tekot pa degunu, muti, pat ausīm, viņu aizvilka uz milicijas pārvaldi.
Bruno tiesāja par pretpadomju propagandu un auksto ieroci — Bruno bija „bruņojies” ar nazi. Līdzņemto granātu viņš tomēr karogam nepiestiprināja, kā iesākumā bija domājis apgrūtināt čekas darbu.
Pavadījis Mordovijas lēģeros visus piespriestos septiņus gadus, iepazinis izcilus vīrus, Latvijas brīvības cīnītājus Gunāru Astru, Juri Ziemeli un citus, Javoišs atgriezās mājās.
Tagad jau Latvijas karogs sen ir pierasts. Bruno pat nav neganti sašutis par Tautas partijas jauniešiem, kas reiz pēc piketa pie Saeimas karodziņus izmeta miskastē. „Sāpīgi bija to skatīties, par to lasīt, bet no otras puses — jāmāk saprast, viņiem tas vairs nav nekas sevišķs, viņi jau ir dzimuši atjaunotajā Latvijā. Nevar pārmest, bet viņus var mācīt — klausies, meitenīt, puisīt, ko tu dari.” Javoiša kunga veikums novērtēts ar Triju zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi.
Tiesa, stāstā par šo patriotu ir arī traģikomiska nots — šogad īsi pirms 16. marta viņu neielaida Latvijā pašu valsts robežsargi. Kā nevēlamu personu, iekļautu melnajā sarakstā... Tikai tāpēc, ka Javoišs nav slēpis savu nacionālo stāju, tas nekas, ka nav ne krimināli, ne administratīvi soda, ja vien pie grēkiem nepieskaita pretpadomju propagandu. Iebraukšanu liedza arī diviem ceļabiedriem igauņiem. „Bijām vienā listē ar Latvijas niknākajiem nīdējiem. Tas mazliet sāp,” pēc tam noteica Bruno.
Interviju ar Bruno Javoišu iesējams izlasīt žurnālā "Kas Jauns".
Foto: Māris Puķītis
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru