Mūsu bloga mērķis ir radīt vienotības sajūtu tautā, lai veidotu stipru vienotu veselumu, lai indivīds apzinātos savu nozīmību, sajustu sevi kā daļu Latvijas un mīlētu savu valsti, cienītu tās tradīcijas un kultūru.
Visdažādākā līmeņa forumos ir pausta doma, ka nākotnes Eiropa, tātad arī Latvija, balstās un četriem pīlāriem – demokrātiju, cilvēktiesībām, likumiem un kultūru. Kultūra, kas veido arī cilvēku ētiskos pamatus, ir tā, kas piešķir dzīvei jēgu. Viens no lielākajiem demokrātiem Latvijas režisoru plejādē Oļģerts Kroders allaž uzsvēris, ka, neatbalstot un neattīstot kultūras vērtības, velti sagaidīt, ka arī ražošanā, ierēdniecībā, veselības aprūpē utt. strādājošajiem šie ētikas pamati būs pietiekami stipri.
Taču ir ļoti grūti dzīvot bez ideāliem. Kā apgalvo psihologi, ikviens indivīds bez ideāliem un ticības ir viegli ievainojams, līdz ar to pakļauts straujākai bojāejai. Mūsu tautas skarbā vēsture parādījusi, ka izsūtījumos Sibīrijā ilgāk izturēja vai izdzīvoja garīgi stiprie cilvēki, tie, kuri bija izauguši ar augstiem ētikas un patriotisma principiem, starp kuriem vairākums nebūt nebija fiziski spēcīgi cilvēki. Starp viņiem vispirms jānosauc Latvijas pirmās brīvvalsts virsnieki, latviešu strēlnieki. Viņu dzimtenes mīlestību un nedziestošo patriotismu satriecošajā dokumentālajā filmā "Strēlnieku zvaigznājs" iemūžinājis režisors un operators Juris Podnieks. Satriecošajā arī tāpēc, ka, atgriezušies dzimtenē, šie stiprie cilvēki, tāpat arī daudzas viņu līdzgaitnieces sievietes pa lielākai daļai dzīvoja ļoti trūcīgos apstākļos, bet viņu sirdīs joprojām kvēloja patriotisms.
Kinorežisors Jānis Streičs kādā forumā atsauca atmiņā gadījumu, ko viņam savulaik stāstījis Dailes teātra milzis Eduards Smiļģis. Proti, 1905.gada revolūcijas laikā notikusi izrāde Raiņa lugai "Uguns un nakts", un, kad Spīdola teikusi vārdus: "Vēl cīņa nav galā un nebeigsies, tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies…", no balkona uz skatuves esot nolēcis kāds students un saucis: "Mēs iesim tev līdzi!" Vai šāds kvēlojošs patriotisms jebkādā veidā varētu iedegties mūsdienu jaunatnē? Izslēgt to nevar, jo nesenā pagātne – trešās Atmodas un Tautas frontes laiks – parādīja, ka attiecīgos apstākļos cilvēki ir gatavi uz radikāliem soļiem, nedomājot pat par dzīvību.
Patriotismu nestimulē un neaudzē arī tas, ka mēs slikti zinām savas zemes, savas valsts vēsturi. Šā laika Latvijai akūti vajadzīgi gan ideāli, gan lieli kultūras sapņi, spēcīgs turpinājums un pašu latviešu ticība saviem spēkiem.
1963. gadā par Latvijas karoga glabāšanu vien lika cietumā, bet Bruno Javoišs to uzvilka radiotornī pie Rīgas miliču galvenās mītnes. „Lai daudzi redz, citādi cilvēkiem bija pesimisms,” saka Bruno.
Tas bija laiks, kad pārmaiņām ticēja retais — 1963. gads, kad tumšā naktī Bruno Javoišs Rīgas centrā uzvilka sarkanbaltsarkano Latvijas karogu. Un par to saņēma septiņus gadus.
Naktī uz 5. decembri (PSRS Konstitūcijas diena) Bruno no sava dzīvokļa Barona ielā atnāca uz radiotorni — pusčetros, kad ļaudīm dziļākais miegs. Pārkāpa sētai, kāpa augšā, rokas sala, tornis pašā augšā, ap 100 metru no zemes, līgojās. Patriots uzrāpās uz šķērsstieņa, piesaitējās ar siksnu, piestiprināja un palaida plandīties karogu. Bijis liels, piecus metrus garš, trīs metrus plats. Lejā puisi jau gaidīja. Vēlāk čekā izmeklētājs Kaķītis smīkņājis — vai tad nezinājis, ka tornim ir signalizācija. Bruno vaktēja desmit vai pat 15 vīri. Galīgi sadauzītu, asinīm tekot pa degunu, muti, pat ausīm, viņu aizvilka uz milicijas pārvaldi. Bruno tiesāja par pretpadomju propagandu un auksto ieroci — Bruno bija „bruņojies” ar nazi. Līdzņemto granātu viņš tomēr karogam nepiestiprināja, kā iesākumā bija domājis apgrūtināt čekas darbu. Pavadījis Mordovijas lēģeros visus piespriestos septiņus gadus, iepazinis izcilus vīrus, Latvijas brīvības cīnītājus Gunāru Astru, Juri Ziemeli un citus, Javoišs atgriezās mājās.
Tagad jau Latvijas karogs sen ir pierasts. Bruno pat nav neganti sašutis par Tautas partijas jauniešiem, kas reiz pēc piketa pie Saeimas karodziņus izmeta miskastē. „Sāpīgi bija to skatīties, par to lasīt, bet no otras puses — jāmāk saprast, viņiem tas vairs nav nekas sevišķs, viņi jau ir dzimuši atjaunotajā Latvijā. Nevar pārmest, bet viņus var mācīt — klausies, meitenīt, puisīt, ko tu dari.” Javoiša kunga veikums novērtēts ar Triju zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi.
Tiesa, stāstā par šo patriotu ir arī traģikomiska nots — šogad īsi pirms 16. marta viņu neielaida Latvijā pašu valsts robežsargi. Kā nevēlamu personu, iekļautu melnajā sarakstā... Tikai tāpēc, ka Javoišs nav slēpis savu nacionālo stāju, tas nekas, ka nav ne krimināli, ne administratīvi soda, ja vien pie grēkiem nepieskaita pretpadomju propagandu. Iebraukšanu liedza arī diviem ceļabiedriem igauņiem. „Bijām vienā listē ar Latvijas niknākajiem nīdējiem. Tas mazliet sāp,” pēc tam noteica Bruno.
Interviju ar Bruno Javoišu iesējams izlasīt žurnālā "Kas Jauns". Foto: Māris Puķītis
1.decembrī noritēja masveidīga protesta akcija, kas parādija, ka neesam vienaldzīgi un esam gatavi cīnieties par savu nākotni kopīgiem spēkiem.Izsaki savu viedokli par akciju e-formas aptaujā - http://www.e-formas.lv/f/A0St7wIouCvgEprO
2009.gada rudenī I pasaules kara laika - Ziemassvētku kauju norises vietās atrasti trīs nezināmi latviešu strēlnieki, kuri cīnījās par Latviju. 25.novembrī notika kritušo karavīru pīšļu pārapbedīšana uz brāļu kapiem netālu no Mangaļu mājām. Pēc vairāk kā 90.gadiem kritušo karavīru kauli beidzot nonāca brāļu kapā, saņemot pienācīgu militāru godu.
Studenti nolēmuši rīkoties un darīt visu, lai pagājušā gadā atņemtajām pusdienām nepievienojas arī brokastis. Nē! Turpmākiem budžeta finansējuma samazinājumiem.
Šķiet, sabiedrība sāk apzināties, ka sēžot mājās pie televizora vai datora ekrāniem nekur tālu netiksim, nu jau autovadītājiem pievienojas arī studenti. Latvijas studentu apvienība rīko protesta akciju pie Ministru kabineta 1. decembrī, 11:00. Kā rīkosies Tu?
Arī došanās uz protesta akcijām parāda, ka mums nav vienaldzīga mūsu nākotne, ka mēs nemaļam tukšas auzas par dzīves līmeņa samazināšanos, bet reāli to apzināmies, saskaramies un esam gatavi cīnīties visi kopā, lai kaut ko panāktu, lai nosargātu savu nākotni.
Kājāmgājēj un autovadītāj! Ir pienācis laiks pateikt savu nostāju, ko mums garantē Satversme. Katru dienu tiek pacelti nodokļi, lai tikai nosegtu izlaupītās valsts starptautisko aizdevēju kosmiskās prasības.
Nesēdēsim malā, nenoraudzīsimies, kā grimst mūsu valsts un tauta. Kā mums tiek atņemts pēdējais! Apvienosim spēkus un pateiksim NĒ jaunajam nodokļu slogam! Liksim atcerēties par mums.
1.decembrī plkst 12:00, lai katrā Latvijas pilsētā mūs sadzird un redz! Noliksim ziedus ar sēru lentēm pie pašvaldību ēkām un CSDD nodaļām. Veiksim "goda" braucienus ar sēru lentēm apkārtiem auto pa savu pilsētu ielām - ievērojot visus ceļu satiksmes un sabiedriskās kārtības noteikumus.
Tauta - mēs esam gadiem barojuši šo valsti, kas šodien vienkārši rupji parazitē uz mums - pilnīgi nerēķinoties ne ar kādām cilvēciskajām normām. Tam ir jāliek punkts! Ja jau barikāžu laikā izcīnijām savu,tad arī tagad to spēsim,ja būsim visi vienoti kā viens! Kopā mūsos ir spēks un mēs spējam daudz!
Jau 5 gadus Latvija dzīvo bez mērķa, tā kādā ziņu raidījumā atzina bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe Freiberga. Latvija savus iepriekšējos mērķus - iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO īstenoja jau 2004. gadā, un jauns stratēģisks mērķis Latvijai līdz šim vēl nav izveidots.
Mūziķis Renārs Kaupers saka, ka, viņaprāt, latviešiem pats svarīgākais virsmērķis šajos laikos ir saglabāt Latviju kā valsti, apzināties savu identiāti un būt pēc iespējas latviskākiem, jo ne velti mēs esam piedzimuši šeit un runājam latviešu valodā.
Arī eksprezidente Vaira Vīķe Freiberga atklāj, ka Latvijai vajadzētu augt un cīnīties, kā arī kļūt par paraugzemi visā Eiropā, parādot, ka Latvija var izkļūt no grūtām situācijām un atgūt stabilu pamatu turpmākai pastāvēšanai.
Sabiedrībā bieži vien izskan viedokļi un nesapratne par to, ar kādu mērķi tiek īstenots viss, kas līdz šim pieņemts. Neviens latviešiem nav skaidri definējis mērķi uz ko mūsu valsts pašlaik iet. Politiķis maestro Raimonds Pauls saka, ka Latvijai diemžēl nav definēts mērķis, un pārāk daudz informācijas tiek nepateikts iedzīvotājiem. Arī Renārs Kaupers atzīst, ka, ja arī šāds mērķis būtu pieņemts, viņš par to noteikti nav dzirdējis, tāpēc viņš ierosina, lai katrs no mums mazāk domā tikai par to, kā pašam izkulties no grūtajiem laikiem, bet gan vienoti tiecas uz Latvijas kopējo un lielo mērķi.
Ikvienam latvietim vispirms vajag saprast, ko viņš vēlas savā Latvijā, tad jāmeklē kopīgā saikne ar pārējo latviešu domām un tas jāīsteno, jo tikai kopā mēs varam būt stipri. Galvenais, lai Latvijas mērķis izkristalizējas no apakšas - no tautiešu sirdīm, un katram pašam vispirms jājūt atbildību pret sevi un savu valsti, skaidro eksprezidente Vaira Vīķe Freiberga.
Latvijas mērķi nedrīkst definēt tikai viens cilvēks, bet tas jādara gan politiskajiem spēkiem, gan pašiem tautiešiem, jo, ja ir mērķis un idejas, tad kopā tās var realizēt. Tiešām, pagājis ilgs laiks, kopš kāds pēdējoreiz pulcēja kopā tautiešus, lai definētu vienu noteiktu LATVIEŠU mērķi. Pienācis laiks kaut ko darīt, lai labotu radušos situāciju!
Pirmssvētku uzrunā, televīzijā, ministru prezidents Valdis Dombrovskis aicināja iedzīvotājus būt vienotiem un ikvienam piedalīties mūsu dzimtenes nākotnes veidošanā.
Dombrovskis atzina, ka šis 18. novembris būs citāds, mazāk spožs un citāds, taču patiesāks. Šo valstij nozīmīgo dienu aizvadīsim paškritiskāk un pieticīgāk. To atzīst arī Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku pārstāvis: "Militārā parāde, šogad būs "nabadzīgāka"".
Tomēr premjers tic, ka būs vairāk laika pārdomām par tādiem jēdzieniem kā valstiskums un indivīda piederības sajūta Latvijai.
"Šis ir smags laiks, taču nav bezcerīgs. Esmu pārliecināts, ka visi kopā, piedaloties ikvienam no mums, mēs spēsim pārvērst mūsu dzimteni par vietu, kur gribas dzīvot, strādāt, mācīties un arī atgriezties. Mūsu cilvēki ir mūsu lielākā vērtība. " sacīja premjers.
Ar ļoti spēcīgiem vārdiem Valdis Dombrovskis noslēdz uzrunu: "Palīdzēsim cits citam, atbalstīsim viens otru. Vienotībā ir mūsu spēks.Novēlu visiem priecīgus svētkus. Dievs, svētī Latviju!"
Pārāk bieži, ekonomiskās situācijas nomākti, vēlamies „paslēpt savu galvu smiltīs” un neredzēt, kas notiek apkārt. Vēlamies palikt vieni paši ar savām domām un problēmām. Tomēr šobrīd vairāk kā jebkad agrāk mūsu atbalsts ir nepieciešams tieši vecajiem un vientuļajiem cilvēkiem.
Ar Merrild labdarības akcijas MĒS JŪS ATCERAMIES palīdzību, mums ir iespēja sniegt vecajiem un vientuļajiem cilvēkiem sirds siltumu un uzmanību. Latvijas Sarkanais Krusts ziņo, ka nodaļās visā Latvija ir nonākušās 6 000 kafijas paciņu, kas kopā ar Sarkanā Krusta (LSK) darbiniekiem un brīvprātīgajiem uzsākušas savu ceļu pie vecajiem cilvēkiem.
Merrild akcijas aktivitātes Latvijas pilsētās un novados pārsteidz ar savu dažādību - apciemojumi mājās, adventes un Ziemassvētku pasākumi, kafijas pārsteigumi humānās palīdzības punktos un veselības istabās, tematiskie vakari un ciemošanās pensionāru klubos un pansionātos. Tomēr, pasākumu priekšplānā ir saruna kā pirmais solis cīņā pret vientulību: sarunas divatā un grupās, atmiņu vakari, vairāku paaudžu dialogi un kopīgu pasākumu plānošana nākamajam gadam.
Lai gan akcija norisināsies līdz 1.decembrim, tikšanās ar vecajiem cilvēkiem dažādās Latvijas vietās turpināsies līdz pat Ziemassvētkiem. LSK sociālo projektu koordinatore Ketija Tālberga uzsver, ka šis ir „tikai draudzības sākums, kas turpināsies arī pēc akcijas beigām.”
Akcijā aicināts piedalīties ikviens Latvijas iedzīvotājs gan iegādājoties Merrild kafiju, gan arī apciemojot vientuļos, vecos kaimiņus vai paziņas un sniedzot viņiem kaut nedaudz sava sirds siltuma. Kopā mēs spējam daudz!
Oktobrī kultūras darboņu aprindās izskanēja aicinājums 18. novembrī klusēt. Tādējādi valsts varai parādot kāda būtu valsts bez kultūras, nozares, kurai nākošgad paredzēts samazināt finansējumu.
Protams, valsts vīri tiešā nozīmē ieraudzītu savas darbības sekas un nekādu svētku ar teātra apmeklējumu, orķestra spēli vai mūziķu dziedājumu nebūtu, bet vai tajā brīdī mēs neapglabātu arī valsti?
Ne velti pat Latviešu tautasdziesmā skan: "Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādam", banāli, bet patiesi.
Apzinoties, ka mūsu lielākā "bēda" šobrīd ir valsts vara,mums nav jābeidz svinēt savas valsts dzimšanas dienu, mums, savas valsts "radiņiem", jāsanāk kopā, "jāliek tā vara zem akmeņa" un kā senos laikos visiem kopā jācīnās par savas valsts nākotni!
Tautai, un tā ir gan kultūra, medicīna, izglītība, gan vara, valsts svētkos ir jābūt kopā un ar lepnumu, cerību un ticību krūtīs jādzied valsts himna.
Vairāk, kā jebkad, mums ir jārunā, jāmeklē izeja un jātic, ka visiem kopā mums izdosies!
Arvien straujākiem soļiem tuvojas 18. novembris, diena, kad godāsim un kopā priecāsimies par Latviju, par spīti visam, kas varētu mazināt mūsu labās sajūtas.
Jau pagājušonedēļ valsts svētkiem sākušas gatavoties ļoti daudzas Latvjas pilsētas. Vienā no skaistākajām Vidzemes pilsētām - Cēsīs - svētku gaidīšanas sajūta jau ir pavisam viegli sajūtama. Pie katra lukturīša Cēsu ielās piestiprināti mazi Latvijas sarkanbaltsarkanie karodziņi ar pavisam skaidru vēstījumu - es mīlu Latviju, es cienu Latviju, es esmu par Latviju! Šī apziņa, šajos ne visai vieglajos laikos, katram latvietim ir par ļoti vajadzīga un nepieciešama.
Prieks vērot arī to, ka pie daudzām automašīnām cilvēki piesprauduši Latvjas karodziņus, un pat šoferīši autobusos atvēlējuši vietu Latvijas karogam. Valsts svētkiem gatavojas un cītīgi tos gaida, arī ļoti daudzās Latvijas skolās. Izņēmums nav arī Vecpiebalgas vidusskola, kurā šī un arī nākamā nedēļa būšot ļoti īpaša, tā informēja Vecpiebalgas vidusskolas 8.klases skolniece Jolanta Jurkāne. Visas klases esot izrotātas par godu Latvijai, īpašāka uzmanība tiek pievērsta Latvijas karogam un vēsturiskajiem notikumiem. Jolanta teic, ka 10.novembrī ar klasi kopīgi tika vērota filma "Rīgas sargi", kas vairāk palīdz izjust savu latvisko identitāti un cieņu pret savu dzimteni. Daudzās klasēs notiek arī zīmējumu un dzejoļu konkursi, kas saistīti ar 18. novembra tematiku. "Es lepojos, ka esmu latviete. Es cienu Latviju, jo šeit ir manas mājas, jo šeit esmu dzimusi es, mani vecāki, vecvecāki..Es jūtos piederīga šai valstij, tāpēc novēlu Latvijai un visiem, visiem latviešiem priecīgus, vienotus, latviskus svētkus!" ar pārliecību saka Jolanta.
TIEŠĀM, pienāk brīži, kad tautai nepieciešams būt vienotākai kā citas reizes. Pavisam, pavisam drīz nu būs pienākusi viena no šīm reizēm - 18.novembris, kad būsim vienotāki, kad būsim vēl lepnāki un priecīgāki par to, ka esam LATVIEŠI!
Gadu simteņiem no paaudzes paaudzē nodotās sentēvu tradīcijas un prasmes ir tās, kas simbolizē latviešu identitāti. Lai veicinātu tradīciju pārmantojamību un popularizēšanu sabiedrībā Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra uzsākusi unikālu projektu „Tradicionālo prasmju skola 2009”.
Vēl tikai divas sestdienas (14., 21. novembrī) vairāk nekā divdesmit Latvijas pilsētās noritēs nodarbības, kurās tradicionālie prasmju meistari nodos savas zināšanas jaunajiem mācekļiem. Nodarbību laikā tiks piedāvātas plašas iespējas apgūt visdažādākās iemaņas: Pāvilostā – zivju kūpināšanas pamatus, Otaņķos – tradicionālo daudzbalsīgo dziedāšanu, Kandavā - sklandraušu cepšanu, bet Salacgrīvā kā top nēģu tacis.
Aizvadītajā nedēļā Dobeles kultūras nama telpās bija pulcējušies vairāki desmiti cilvēku, lai iemēģinātu roku aušanā Viņi tika iepazīstināti ar aušanas pamatiem, stellēm, dažādām aušanas tehnikām, jostiņsegas darināšanu, kā arī bija liecinieki Zemgales zvaigžņu segas tapšanai.
Tā kā, ja arī tevi aizrauj senas, taču ļoti interesantas nodarbes vari ielūkoties mājaslapā www.nkmva.gov.lv sadaļā „Tradicionālo prasmju skola 2009”. Turpat atradīsi visu meistaru telefona numurus, uz kuriem zvanīt, lai pieteiktos nodarbībām.
Līgatnes apkārtnē dzīvo īstena latviešu ģimene - Gustavi. Latvieši līdz pēdējai vīlītei, vairākās paaudzēs.
Par šo ģimeni stāstīja TV3 rubrikā "Īstens latvietis", taču šī noteikti ir tikai viena no daudzajām latviskajām ģimenēm. Jautāsiet, ar ko tad viņi ir īpaši?
Globalizācijas laikā daudzi zaudē savai valstij raksturīgo identitāti, jo izmanto citviet ražoto produkciju un piekopj citu nāciju dzīvesveidu. Dažreiz vienas ģimenes virtuvē var atrast pusi pasaules - galds no poļu egles, galdauts no Krievijas, katli no Francijas, naži no Ķīnas utt., bet no Latvijas tikai latvieši un ūdens.
Gustavu ģimene savā lauku viensētā dzīvo vairākās paaudzēs, no mazmazbērna līdz opim, kopā 10 cilvēki. Ģimene godā Latvijas svētkus, kad galdā tiek celti latviešu ēdieni, kas savukārt gatavoti no pašu izaudzētiem labumiem. Gustavi uzsver, ka Latvijā ir viss, ko vajag! Tieši tāpēc paši savā piemājas dārziņā audzē tikai Latvijas dabai raksturīgus kultūraugus un puķes, sak, ar ko "jūras anemone" labāka par baltu margrietiņu, ar kuru vēl mīlestībā var pazīlēt. Arī vakaros ģimenes locekļi nesēž katrs pie sava datora, bet gan kopīgi pie virtuves galda spēlē kauliņus, kurš vairāk uzmetīs. Kā paši Gustavi saka: "Visiem kopā dzīvot ir interesantāk!".
Kopsim Latviju caur Latviju! Tā varētu raksturot latviskuma garu šai kuplajā saimē.
Ar citiem īstenajiem latviešiem var iepazīties TV3 raidījumā "Bez Tabu" .
Man patīk dzīvot tieši šeit – Latvijā, dziedāt himnu, izkārt sarkanbaltsarkano karogu pie savas mājas, baudīt Baltijas jūras viļņus, ietērpties tautastērpā, apkopt savas dzimtas kapus, veikalā pirkt Latvijā ražotus produktus un maksāt par tiem ar Latvijas latiem.
Latvijas nacionālajai valūtai - latam vēsture ir diezgan sarežģīta, taču tagad pastāvošo Latvijas latu vēsture nav nemaz tik sena. Tikai 1993. gada sākumā izveidojās optimāla situācija pārejai no Latvijas rubļa uz Latvijas nacionālo valūtu - latu. Tāpēc 1993. gada 5. martā apgrozībā tika laistas pirmās - 5 latu - papīra naudas zīmes.
Gadu gaitā Latvijas Banka turpināja dažādot Latvijas naudas dizainu ar ierobežotas tirāžas viena lata monētām, iekaļot tajās Latvijai raksturīgas zīmes, tēlus un notikumus. Līdz brīdim, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, apgrozībā tika laistas divas jaunas 1 lata monētas – stārķis un skudra.
Taču, kopš Latvijas iestāšanās Eiropas savienībā, 2004. gada 1.maijā, Latvijas Banka sāka laist apgrozībā jaunas 1 lata monētas ar dažādiem attēliem reversā. Apgrozībā tika laisti vienlatnieki ar Sprīdīša, sēnes, Pētera baznīcas gaiļa, kliņģera, Jāņu vainaga, čiekura, pūcesaktas, sniegavīra, ūdensrozes, skursteņslauķa, Nameja gredzena attēliem reversā.
Kā informē Latvijas Banka, šādas monētas paredzēts izlaist arī turpmāk, līdz Latvija kļūs par Ekonomiskās un monetārās savienības dalībvalsti un ieviesīs eiro.
Kā zināms, ļoti liela daļa latviešu sabiedrības cer, ka līdz brīdim, kad Latvijā tiks ieviests eiro, paies vēl ļoti, ļoti ilgs, laiks (pēc jaunākajām ziņām, eiro Latvijas Republikā tiks ievests 2012. gadā).
Madara: „Man lats saistās ar Latviju, tas ir kā viens no tās simboliem, lai arī nav pats populārākais. Ja pēkšņi lata vairs nebūs, un tā vietā vajadzēs maksāt eiro, tas nozīmē, ka Latvija zaudēs kādu daļu savas identitātes. Mani vecāki krāj katru jaunizlaisto latiņu, un tas viņiem ir svarīgi, jo viņi zina, ja lats vairs nebūs apgrozībā, tad viņiem tas paliks kā vērtība, arī atmiņas.”
Liene: „Lats man ir tikpat īpašs un svarīgs kā pati Latvija. Tas simbolizē gan Latvijas identitāti, gan bagātību, gan vienotību. Braucot kādā ceļojumā uz ārzemēm un lietojot citas valūtas, man tās šķiet nesvarīgas un garlaicīgas. Savukārt Latvijā ir oriģināli daudzveidīgie vienlatnieki ar dažādiem attēliem, kas visiem saistās ar mūsu dzimteni.”
Kārlis: „Lats ir Latvijas simbols un kaut kas nenoliedzami latvisks. Varbūt tieši tāpēc es negribu norēķināties nevienā citā valūtā, ja no tā var izvairīties. Kas attiecas uz jaunajiem vienlatniekiem, tad nevarētu teikt, ka aktīvi tos krāju, bet gandrīz visi man ir vienā eksemplārā. Tā kā laikam tāda kā kolekcija sanāk. Par iespēju, ka lats kādreiz varētu nebūt Latvijas valūta, cenšos nemaz nedomāt.”
Ir ļoti svarīgi, ka Latvijai ir pašai sava valūta, kuru ikdienā ikviens no mums var izmantot. Latvijas nacionālā valūta pierāda Latvijas identitāti. Lats ir kā simbols, kas vieno mūs visus latviešus.
Kas gan varēja iedomāties, ka KHL „Dinamo” aktivitātēm fani seko līdz ne tikai Latvijā, bet arī tālajā Afganistānā.
Rīgas „Dinamo” fanu klubs pirms kāda laika no Afganistānas saņēma šādu ziņu: „Esam Latvijas karavīri. Atrodamies misijā Afganistānā un joprojām fanojam par Rīgas „Dinamo”. Līdz šim komandas gaitām varējām sekot tikai, izmantojot teksta translācijas, taču nu jau pēdējo spēli skatījāmies interneta tiešraidē, diemžēl vairāk kā slaidšovs ar saraustītiem komentāriem nesanāca. Lai nu kā - mēs esam par Rīgas „Dinamo”. Ar cieņu „Dinamo” fani."
Karavīri jau dodoties misijā ir paņēmuši līdzi fanu kreklus, lai varētu atbalstīt Rīgas „Dinamo” arī no tālienes. Katrā ziņā vietējiem, kuri Latvijas karavīrus līdz šim vērojuši citos tērpos, ir par ko pabrīnīties un aizdomāties, ko nozīmē „Sarauj!” vai „Tikai Rīga! Tikai „Dinamo”.
Lūk, kādi ir īsti fani – optimistiski un patriotiski, kas ar visu sirdi un dvēseli jūt līdzi savas valsts komandai, lai kur arī atrastos.
Fakts, ka Latvijas hokeja fani ir labākie fani pasaulē apstiprinājies ne mazums reižu plašsaziņas līdzekļos gan šaipus, gan otrpus okeānam. Ne velti tieši mūsu komandas fani ir vieni no gaidītākajiem arī pasaules čempionātos. Pasaulē mūs atpazīst un gaidīt vien gaida, kad ieradīsies latviešu fani un pieskandinās ne tikai arēnu, bet arī pilsētas ielas.
Noejiet gar Brīvības pieminekli pirmdien, 2. novembrī un tieši 17:00 nodziediet valsts himnu kā lūgšanu par Latvijas nākotni!
Iesāksim valsts (kas esam mēs ikviens!!) jubilejas mēnesi patriotiski!
Šajā akcijas flashmobā aicināts piedalīties ikviens, kuram ir ticība tam, ka viss Latvijā būs labi...Kurš apzinās, ka mūsu dzimtā zeme ir īstā vieta, kur latviešiem dzīvot, strādāt un vienam otru atbalstīt! Dziedot domājam labas domas par Latviju un izrādam cieņu savai dzimtenei!
Bet atceramies, ka īstam flashmob raksturīgs tas, ka šim pūļa zibsnim jābeidzas tikpat pēkšņi, kā tas ir sācies. Neviens no dalībniekiem, kaut vai tas pazīst pārējos, nedrīkst to izrādīt. Pēc flashmob beigām katrs dodas uz savu pusi, pūlis izšķīst un izzūd. Satikties var pēc tam, kad to vairs neredz flashmob nejaušie liecinieki.
Nāc sveikt valsti dzimšanas dienā un ielūdz citus pievienoties!
ProjektsPēdasvienmēririestājies par tīruunsakoptuLatvijušīvārdatiešānozīmē. Šobrīd, kadLatvijākatrscīnās par izdzīvošanuunpalikšanu, mēs aicināmvisus 13. novembrī, no plkst. 9.00 līdz 9.10 izietielāsundomāt par saviemlīdzcilvēkiem, par savutautu, par Latviju. Studentiiestāties par pensionāriem... pensionāri par jaunajāmmāmiņām... jaunāsmāmiņas par skolotājiem... skolotāji par ārstiem... lauksaimnieki par studentiem ... ... Darīsimvisu, lai mēs VISIizdzīvotuunpaliktušajāzemē. Iestāsimiesviens par otru.
13. novembrī, laikaposmā no plkst. 9:00 līdz 9:10 ( no rīta) aicināmiznāktielāsundomāt par sevi, vienam par otru, un par mūsuValstiunZemi.
Laimūsudomāmbūtulielāksspēks, atcerēsimiessenāstautastradīcijas, kadtikaizdzītiļauniegari – ņemsimlīdzizvaniņusun šo rītuiezvanīsim, laiLatvijakļūsttīra no negodīgiempolitiķiem, krāpniekiemunzagļiem. Aicināmpievienotiesarī visas baznīcasuniezvanīt šīs 10 minūtes visās baznīcās. Aicināmpievienoties visas organizācijas.
Domāsimunlūgsim, laiLatvijakļūstbagāta, tīraunsakopta. Mums noteiktiizdosies.
Jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Kārlis Ulmanis teica, ka katram iedzīvotājam pie tējas jāliek trīs karotītes cukura – vienu par Liepāju, vienu par Jelgavu un vienu par Jēkabpili. Lai gan Latvijā cukura fabrikas vairs nepastāv, ir neskaitāmi uzņēmumi, kas ar savu produkciju iekarojuši patērētāju sirdis un nes Latvijas vārdu pasaulē. Viens no šādiem uzņēmumiem atrodas Dobelē.
Tā ir vieta, kur top siltums un gaisma, tieši tādiem vārdiem varētu raksturot uzņēmumu, kas vienā no Latvijas mazpilsētām ražo sveces. Dobeles ražotne Baltic Candles Ltd. 13 gadu pastāvēšanas laikā nostiprinājusi savas pozīcijas tiktāl, ka Eiropas tirgū ir iekļuvis labāko pieciniekā. Šobrīd Latvijas tirgū tiek realizēti aptuveni 2% visas produkcijas, lielākā daļa pašmāju ražojuma tiek pārdota citās Eiropas Savienības valstīs, kā arī nelielos daudzumos Japānā, Austrālijā un Spānijā. Uzņēmumā šobrīd darba vietu rod 350 cilvēki un viena no darbiniecēm bilst, ka: „Savā darba vietā jūtos droši un stabili arī ekonomiskās krīzes apstākļos, zinu, ka rīt ejot uz darbu man tas vēl būs. Zinu, ka savu ģimeni spēšu apgādāt.” Baltic Candles Ltd. pat nepieļauj ierobežot savu darbību radušos ekonomisko grūtību dēļ, tieši pretēji uzņēmums aizvien aktīvāk meklē iespējas savu produkciju izplatīt vēl citās valstīs. Iespējams, ka uzņēmuma panākumu atslēga slēpjas speciālistu pieredzē, kas savienojumā ar dobelnieku čaklajām darba rokām veido stabilu un noturīgu savienību.
Lai arī vairs nevaram piebērt trīs karotītes Latvijā ražota cukura tējai, varam doties uz tuvējo veikalu iegādāties un iedegt, kādu no Dobelē tapušajām svecēm, lai varētu sildīt gan valsts ekonomiku, gan savas sirdis drēgnajos rudens vakaros.
Patriotisms ir atzinīgas jūtas, mīlestība un cieņa pret zemi un kultūru, nevis valsts politikas slavināšana, tāpēc nevar teikt, ka Latvijā nav patriotu. Aptaujas rāda, ka ir zudusi latviešu uzticība politiķiem, bet tas nenozīmē, ka ir sarukusi tautas mīlestība pret valsti. Par spīti tam, ka Latvijas ekonomiskā situācija ir strauji pasliktinājusies un budžeta samazinājumi skāruši arī izglītību, ne visi studenti ir apņēmušies pamest dzimteni.
Sabīne (20): „Vai es esmu patriote?! Jā, esmu. Ikreiz, kad dzirdu Latvijas himnu, man acīs sariešas asaras un kaklā iesprūst emociju kamols. Pat šajos laikos, kad mums neklājas viegli un lielākā daļa izvēlas doties prom, es izvēlos palikt, jo "nekur nav tik labi kā mājās". Mums visiem vajag sadoties rokās, smaidīt un domāt tikai tās labākās domas un mūsu valsts vienā mirklī atkal uzplauks kā zieds, kurš ir nodzēries dzestra avota ūdeni. Kopā, kopā mēs spējam visu...Tagad galvenais ir nenolaist rokas un nenokārt degunu, šis laiks mums ir dots, lai mēs pārveidotos”
Kristīne (19): „Man patriotisms saistās ar uzticību savai dzimtenei. Sevi uzskatu par patrioti, jo nenododu savu dzimteni un valodu. Latvija ir īpaša ar savu skaistumu, dabas skatiem un atpūtas vietām.”
Šādi domājošu jauniešu Latvijā ir daudz, bet viņi nav satikušies, lai gluži kā Baltijas ceļā sadotos rokās un cīnītos par savas valsts atdzimšanu. Šoreiz Latvijai ir jācīnās nevis par valstisku neatkarību, bet par politisku intelektu, par spēju tautai izaudzināt savu valsti par stipru un varenu.
Jā, var jau būt, ka šajos laikos šis vārds izsauc nievas, bet patriotisms ir katrs Tavs kumoss un malks, katra maizes šķēle un alus kauss, Tu, kas dzimis šeit. Šī zeme, nevis politika, ir Tavas mājas, šajā zemē aug Tavas dzimtas saknes.
Ja Tu saskati sev apkārt kādu nieku, kura dēļ esi lepns par Latviju, padalies ar līdzcilvēkiem, iesūtot bildes uz e-pastu jolanta.serma@gmail.com. Tālāk bilde ar tavu vārdu tiks pievienota jaunajā, mācību ietvaros tapušajā, blogā "Mēs esam diženi, mēs esam vareni".
Honorāru nesolu, jo arī izglītības finansējums ir apšņikāts uz pusi, bet toties varēsi atstāt kādu peku nospiedumu iekš google meklētāja, ja ir jautājumi, raksti, mēģināšu atbildēt un apskaidrot, kas un kā.Mēs taču gribam Latviju kā Latviju, nevis Latviju kā Zviedriju vai Latviju kā Krieviju?
Es mīlu Latviju rudenī, kad neredzi kartupeļu vagas otru galu. Es mīlu Latviju ziemā,kad staigājot pa pagalmu, katra sniegā atstātā pēda izskatās pēc sirds. Es mīlu Latviju pavasarī, kad lapām plaukstot taureņi iemājo mūsos. Es mīlu Latviju vasarā, kad tikko pļauta siena samarža sajauc galvu. Es mīlu... Es mīlu Latviju, kad tā nepadodas cīnoties pret svešu kungu varu. Es mīlu Latviju tādu kāda tā ir.
Ziņas
